Par muzejā pavadīto laiku es varētu vārīties gari un plaši, bet centīšos izteikties samērā īsi. Labā

Pirms nu jau septiņām stundām atkal spēru kāju dzimtajā krastā, ko biju pametusi uz nepilnām divām dienām. Iespaidu ir vairāk, nekā prāts spēj uzglabāt, un šobrīd visvairāk gribas saka seafood buffet lēkāt apkārt kā energozaķītim un jūsmot par visu pēc kārtas, saka seafood buffet bet citu (un savas) ērtības saka seafood buffet labad mēģināšu kaut cik sakārtot stāstāmo. Un tāda ir daudz.
Sākās viss 18. augusta rītā ar pēdējā brīža braucienu pēc pārtikas saka seafood buffet un pārsteidzoši nehaotisku kravāšanos, kaut gan man gandrīz izdevās atstāt telefonu (kurš arī pleijeris) savā istabā uz galda (par to, kādēļ tas būtu nāvesspriedums man, nedaudz vēlāk). Vectēvs saka seafood buffet augstsirdīgi piedāvājās mūs (mani + ģimeni) nogādāt Rīgas Pasažieru ostā. Protams, neatteicāmies, un mazliet pirms četriem (t.i., gandrīz saka seafood buffet divas stundas pirms paredzētā prāmja atiešanas laika), ieradāmies reģistrācijā, kur (vēl) nevaldīja pilnīgs sajukums. Tas sākās nedaudz vēlāk, kad mokošā nāvē pamazām nomira kaut kāda sistēma, tātad nebija iespējams izsniegt iekāpšanas kartes. Tā process vilkās līdz apmēram pieciem, kad laikam pamodās sisadmins, jo pēkšņi viss sāka notikt diezgan veikli. Uz klāja uzkāpām īsi pirms pussešiem, kad prāmim teorētiski vajadzēja pacelt saka seafood buffet enkuru, taču atiešana aizkavējās par minūtēm divdesmit. Beidzot, pelēkbaltas lietus sienas un taures, kā arī šerminoši saldā balsī ieskaņota apsveikuma pavadībā prāmis Romantika pameta ostu un lēnā gaitā pa Daugavu devās uz jūras pusi. Spiedzieni un sajūsma.
Vakara gaitā nekādu sevišķo piedzīvojumu saka seafood buffet nebija. Migrēju starp klāju un kajīti (bija pavēss un mitrs, citādi būtu sēdējusi ārā līdz pat tumsai), vairākkārt apcerēju iespēju kaut ko uzrakstīt, tomēr kladi no mugursomas tā arī neizņēmu. Patīkams pārsteigums bija televizors kajītē, tā nu drusku paskatījos filmas un ziņas, un tad, ap plkst. 00.30 naktī pēc Latvijas laika, kad prāmis jau kādu brīdi šķēla atklātās jūras (nelielos) viļņus, devos pie miera guļvietu apakšējā stāvā.
Lai gan no rīta biju agri cēlusies, visu dienu pavadījusi vairāk vai mazāk aktīvā darbībā un, skatoties TV, žāvājos līdz asarām, tiklīdz izslēdzu gaismu, visa miegainība pazuda un vienīgais, saka seafood buffet ko jutu, bija kuģa šūpošanās viļņos. saka seafood buffet Not fun. Vienīgā opcija bija gulēt nekustīgi un, Dieva dēļ, nevērt vaļā muti, jo, klausot tēta padomam (“Nu, tagad, kad skaidrs, saka seafood buffet ka nešūpo, var pierīties kā lops”), ieturēju kārtīgas vakariņas no līdzpaņemtajiem Latvijas labumiem. Kļūda numur divi. Par laimi (joprojām slavēju visus labos gariņus), telefonu es tomēr atcerējos paņemt, tāpat kā mazās austiņas, tā nu glābos mūzikā, tikai pieraudzīju, lai tā neskar ūdens tematiku ( Nox Arcana ‘s saka seafood buffet albuma Pirates of the High Seas izdzēšana bija pirmais darbiņš, ko paveicu). Līdz astoņiem rītā, kad cēlāmies un devāmies brokastīs (ha ha) uz Tallink saka seafood buffet bufeti, biju noklausījusies 3 Krisa De Burga (Chris De Burgh), vienu Pink Floyd un vienu Vienna Teng albumu (pēdējo – divreiz), kā arī kokteili no Enya , Clannad un Dream Theater, vairākkārt apsvērusi iespēju doties barot zivis, atklājusi, ka Eric’s Song ir pretty much perfekta Adrianam un Leilai un ap to laiku, kad mana mīļotā ģimene bāza galvas laukā no migām, drusku samiegojusies un īgna. Daudz laika sevis žēlošanai gan man neatlika, jo, apģērbušies un sakārtojuši kajīti, klausījām pa skaļruņiem skanošajam aicinājumam doties saka seafood buffet brokastīs un stūrējām uz Tallink bufetes / zviedru galda pusi. Pašsaprotamu iemeslu dēļ pārtiku no neliela daudzuma trušu barības (lasīt – rīvētiem burkāniem, augļiem un sausas maizes), un paskatīties pa logu joprojām nebija ieteicams. Tomēr cerīgi skatījos uz dienu sev priekšā.
Un nevīlos. Tūlīt pēc brokastīm devāmies uz vaļējo klāju baudīt vēju, sauli un skatu uz šērām (man sevišķi saka seafood buffet patika tās, uz kurām atradās uz pirkstiem saskaitāmi koki un viena māja), kā arī izklaidēties, vērojot lietuviešu tūristus no rokas barojam atlidojušās kaijas (šeit bildes runās skaidrāk par vārdiem). Pēcāk – paziņojums par drīzu pienākšanu Stokholmas ostā, mantu kravāšana, mammas pēkšņi nozudušās iekāpšanas kartes meklējumi (veiksmīgi), un tad jau devāmies lejā pa trapu un spērām kāju uz Zviedrijas zemes.
Tālāk neatlika laika domāt ne par sliktu pašsajūtu, ne arī… nu, ne par ko citu kā vien apskatāmajiem objektiem. Tikko pametuši ostas ēku, atradām taksi (starp citu, Stokholmā ostas tuvumā to netrūkst, atšķirībā no Rīgas) un devāmies taisnā ceļā uz Vasamuseet aplūkot 1628. gadā nogrimušo kara kuģi. Sākotnēji, klausoties tēta stāstos (viņš Stokholmā jau ir pabijis vairākkārt), iespēja to redzēt pašai savām acīm, šķita interesanta, bet ne absolūti, neizturami aizgrābjoša. Kaut kāds nogrimis kuģis, kas atkal izcelts krastā. Nu un?
Par muzejā pavadīto laiku es varētu vārīties gari un plaši, bet centīšos izteikties samērā īsi. Labāk nekā Karību jūras pirātos . Pats kuģis vien ir ko vērts – uzreiz skaidri redzams, saka seafood buffet ka nošauts greizi, to būvējot tik augstu un šauru, atstājot maz vietas balastam (kā trūkuma dēļ Vasa apmeta brašu kūleni un devās dziļumā