Piekodinu divu dienu pārgājienam somās līdzi ņemt tikai pašu nepieciešamāko un minimālas apģērbu rez

Esam 7. Neskaitot 2 jautrās dziras bundulīšus un pelikānu , kurš tā arī visu ceļojumu izvizinās netraucēts noguļot bagāžas nodaļā shopska salat kalnu upei pat tuvumā nepienests, lai gan jau drīz pēc pirmo kilometru pieveikšanas Latvijas ārēs izvirzām sev misiju Dodamies meklēt un glābt pirms nedēļas shopska salat pazudušus latviešu raftotājus kaut kur Francijas Spānijas shopska salat kalnu upju serpentīnos.
Dodamies mēs diezgan raiti. Pirmā nakts kaut kur Polijas ceļos. Līdz otrai – Igors tas, kurš Siliņš , tas, kurš visu laiku zina, kur mēs esam un kurp braucam, no mazās TomTom kastītes, aizved mūs pievakarē, netālu no Lyon pilsētas Francijā .
Pa Francijas autobāni ceļš līgani raits vien maksas punkti bremzē visu braukšanas prieku… Te ceļu maksa ir visbargākā. Apsveram pat braucienu pa līdzās esošajiem bezmaksas līkumceļiem, bet uzjautājuši, Siliņa kungam, padomu atklājam, ka zaudētais shopska salat laiks nav tā vērts… Stūrēju vien tālāk un iepozēju fotoradaru zibšņiem ceļmalā – laikam gana fotogēnisks esmu!!! :)))
Pazūd autobāņa rosība, pazūd plašums. Gar busa logiem kļaujas krūmu košzaļi zari un dzeltenu kukurūzu lauki. Mazi ciemi un vienkāršas lauku mājas. Aitas un govis uz pelēkzaļu kalnu fona. Kāda lauka vidū pamanu zīmi lai gan franču u valodā man rodas bažas, ka priekšā esošais kalnu tunelis esot slēgts…
Neiespringstam un dodamies skatīties. Pa serpentīnu ceļu augšup līkumojot starp retām koka būdām, pēc brīža mūs pārsteidz vēl viena tāda pat krēslas stundā, diskogaismām izgaismota ceļazīme. Turpat līdzās stāv arī kāds samulsis BMW dodos uzrunāt.
Mēs paši no Bordaux shopska salat puses, pa mazajiem kalnu ceļiem braucam te milzu līkums būs, lai apbrauktu! – čaļi tomēr nolemj riskēt un doties savām acīm pārliecināties, vai tunelim var izbraukt cauri varbūt piekukuļojot sargus.. Mēs no attāluma sekojam.
Visa ieleja jau tumšā naktī. Reti nami, laternas ar dzeltenām spuldzēm izgaismo naktstauriņu deju mazajā Aragnouet miestā. Kaut kur tālumā kāds tumsā aizmirsts kalnu lops sauc pretī baltai mēness bumbai…
Stūrējam busu teltsvietu norādes virzienā un slejam savas mājas godīgi nolemjot no rīta atzīmēties un norēķināties. Plašs meža pļavas ieloks, kaut kur netālu čurkst kalnu upes krāces un jaucas ar ugunskura skalu sprakšķiem shopska salat mūsu nometnē. Naksnīgi skaisti.
Rīts pār franču shopska salat Himalaju pakāji shopska salat ir drēgns, bet saules stariem skrienot pa kalnu spici, shopska salat augstu shopska salat virs mūsu galvām tas silda dvēseli.. Izmeties rīta loku pa teritoriju shopska salat nojaušu, shopska salat ka agri celties esam plānojuši vienīgie un recepcijas durvis vēl joprojām ir tumši slēgtas. Atgriežos bāzē un netiešiem vārdiem norādu, ka ja nu mēs tā laicīgi izčammājamies varam arī aizlaisties nepamanīti…
Vot i nav mums skaidrs kāpēc griežamies tajos mazajos kalnu ceļos laikam jau skaisto peizāžu vilinājums mūs ir apbūris, jo katrs kalnu metrs, līkums korī liek izdvest – Ciiiik skaisti! Mazmazītiņi miestiņi, kalnu serpentīnu līkumi ar savvaļas zirgiem, govīm un aitām.. Līkloču ceļš tālu tālumā līdz horizontam zāles dzeltenā kalnu ainavā…
Kaut kur nomaldāmies, griežiem atpakaļ un dodamies shopska salat citā virzienā. Tad tomtoms paziņo pēc 200m pagriezieties pa labi! Uuuuja uuuja kurta klints sienā vai?!! Hmm… nav ne mazākās saprašanas, kur un kāpēc esam…
Ievācam info par raftingu upēm un par apkārtnes kalniem, un nolemjam kādu no tiem nākamā dienā arī iekarot. Uzmeklējuši naktsmieram jauku kempingu, ierīkojuši apmetni un pagatavojuši vakariņas dodamies pie miera, lai no rīta agri celtos galvenajam piedzīvojumam.
Piekodinu divu dienu pārgājienam somās līdzi ņemt tikai pašu nepieciešamāko un minimālas apģērbu rezerves. Sadalījuši pārtikas krājumus uz galviņām . Metam mugursomas plecos un bakstām Ordesas nacionālā shopska salat parka teritorijas kartē ar pirkstu
Ļoti stāva. Skujas, smiltis, saknes un akmeņi. Serpentīnā pa līkloču līkumiem mēs rāpjamies lēnām pauzēm augstāk kalnā. Kad esam pievarējuši vismaz 200 metru augstumu parādās šaubas par īsto taku… Hmm.. Skarbi. Kartē to grūti nojaust.
Oficiālie dokumenti norāda – 3 stundu gājiens līdz Cola de Caballo ūdenskritumam, no kura sākas 1.5 stundu kāpiens līdz bāzes nometnei Refugio shopska salat de Goriz , un tad pats smagākais 3 stundu kāpiens līdz 3355m augstajai virsotnei.
Pirmais 3stundu posms ir kā skaistā parkā. Brīnišķīgi ūdenskritumi ar neskaitāmām zilu debess krāsu kaskādēm. Pasaku mežs ar mīkstu, brūnu skuju taku. Kāds stāvāks kāpums. Cilvēki brauc pastaigāties ar bērniem un suņiem, skrien. Bet mēs ar lielām mugursomām shopska salat plecos, mērķtiecīgi dodamies sava kalna virzienā.
Pēc teju 2 stundu čapojuma mēs attopamies plaša kanjona apakšā. Skats kā no akvareļu gleznas. Akmeņu shopska salat flīžu taka, līdzās foreļu čurkstoša kalnu upe un zaļas mūžsenas sienas, gar kurām baltie spalvu shopska salat mākoņi skrāpē savus resnos punčus…
Bet jo tuvāk ejam, jo skaidrāka un baisāka bilde pa teju plakano sienu tālāk ved šaura akmeņ